Upes pērļu ieguve Latvijā

1938. g. pēc LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes priekšlikuma A. Mēders tika ievēlēts par Goda doktoru. Tajā pašā gadā viņš apbalvots arī ar 3. pakāpes Triju zvaigžņu ordeni. 1939. g. nogalē repatriējies uz Vāciju. Domājams, ka manuskripts LU nonācis kopā ar citiem materiāliem, ko tā pārņēma no Rīgas Dabas pētnieku biedrības.  

Minētais manuskripts publicēts Rīgā 1925. gadā, žurnālā “Baltische Blätter für allgemeine-kulturelle Fragen” ar nosaukumu “Perlenfischerei in Liv- und Estland” (Pērļu ieguve Vidzemē un Igaunijā) uz sešām lappusēm. Manuskripts uzrakstīts uz numurētām, izmērā lielākām nekā A4 formāts, piecpadsmit ar pusi lappusēm. Rokraksts ir kaligrāfisks, rakstīts ar melnu tinti uz ūdenszīmju papīra loksnēm, kas nav rūpnieciski sagrieztas, to izmēri nedaudz atšķiras. Vācu teksts rakstīts ar gotiskajiem burtiem, daudzie latīņu citāti un nosaukumi – latīņu burtiem. Publicētais teksts gandrīz pilnībā sakrīt ar rokraksta manuskriptu. Tomēr varētu domāt, ka tas izmantots arī ziņojumam Rīgas Dabaspētnieku biedrības sanāksmē. No publicētajiem sanāksmju protokoliem varam uzzināt, ka biedrības 1168. sanāksmē 1924. gada 17. novembrī prof. A. Mēders uzstājies ar referātu “Pērļu ieguve Vidzemē un Igaunijā”. Rokraksts glabājas mapē kopā ar citiem rokrakstiem, uz kuriem rakstīts – Ziņojums Dabaspētnieku biedrībā. Tātad profesors gan uzstājies ar ziņojumu, gan publicējis savu pētījumu par pērļu ieguves vēsturi.

Vispirms prof. A. Mēders atsaucas uz senāko vēsturisko avotu: “Pirmā rakstītā liecība par to, ka Latvijas upēs kādreiz iegūts daudz skaistu pērļu, atrodama Dionīsija Fabrīcija hronikā, kas pabeigta apm. 1610. gadā („Livonicæ historiæ compendiosa series 1158 ad 1610”). Rakstītājs pats redzējis Vidzemē atrastas pērles, kas labumā esot pielīdzināmas austrumu pērlēm. Taču viņš raksta, ka vietējie zemnieki neprotot noteikt, kad pērles gatavas un ir laiks tās zvejot, tādēļ tās tiek atrastas tikai nejauši un aizvien retāk.” Tālāk seko stāsts par to, ka laikā, kad daļa no patreizējās Latvijas teritorijas atradās zviedru pārvaldījumā, karalis Kārlis XI izdevis pavēli, kas aizliedza pārdot pērles uzpircējiem, kas veda preces pārdošanai Maskavā. 1694. gadā karalis iecēlis pērļu inspektoru, kurš bija atbildīgs par Vidzemes un Igaunijas pērlēm. Inspektora galvenais uzdevums bijis kontrolēt pērļu zveju kroņa muižās, iegūtās pērles novērtēt un, ja tas nepieciešams, izmantojot pirmpirkuma tiesības iegādāties pērles galma vajadzībām par standarta cenu. 1697. g. ģenerālgubernators izdevis patenti, kas noteica, ka pērļu zvejniecība ir karaļa privilēģija, un tā ir aizliegta, ja nav saņemta pērļu inspektora atļauja un pie pērļu zvejas nepiedalās pērļu inspektors vai viņa pilnvarotie. Par šī aizlieguma pārkāpumu tika draudēts ar miesas un naudas sodiem, turklāt bija norādīts, ka pie ūdeņiem, kur zvejo pērles, uzceļamas karātavas, kas kalpotu potenciālo pērļu laupītāju iebiedēšanai. Līdzīga kārtība bijusi ieviesta arī pēc Lielā Ziemeļu kara, Pētera Pirmā valdīšanas laikā. 1720. gadā tika izdota ģenerālgubernatora Aņikitas Repņina pavēle, kas noteica ķeizariskās majestātes pastāvīgas tiesības uz pērļu resursiem, pērļu zveja Vidzemē tika pilnīgi aizliegta. Zviedrs, ko sauca Hedenbergs (tā viņš dēvēts literatūrā, vārds nav zināms), aizbraucis uz Pēterburgu un uzstājies senātā ar ziņojumu, ka Latvijā un Igaunijā atrodamas skaistas un augstvērtīgas pērles. Hedenbergs lūdzis piešķirt naudu un zaldātus, lai varētu pērles meklēt un nogādāt ķeizarienei Elizabetei. Tos saņēmis, viņš aktīvi ķēries pie darba un ieguvis vairākas augstvērtīgas pērles. Tās viņš tūdaļ nosūtījis ķeizarienei. Kā atalgojumu Hedenbergs saņēmis 300 cara rubļus un viņa pērļu ieguves vietu apsargāšanai tika norīkoti kareivji. 1746. gadā Imperatore Elizabete Petrovna apmeklējusi Vidzemi un Hedenbergs viņai dāvinājis pērles; šajā gadā arī Hedenbergs iecelts par pērļu inspektoru. 1749. g. izdots patents, kas noteica inspektora tiesības un atbildību par pērļu ieguvi. Pērļu zveja, domājams, notika ar primitīvām un nesaudzīgām metodēm, visos, pēc Jeca apraksta, 45 Vidzemes un Igaunijas pērleņu strautos, upēs un ezeros. Ilgstoši, kādas Gaujas pietekas pērļu zvejas laikā,  Hedenbergs uzturējies krogā, kas ieguvis nosaukumu Pērlekrogs (arī Pērļu krogs, Pērļa krogs). Muižniekiem, kuru muižu robežās atrada pērles, tika izsniegta gratifikācijas atlīdzība. Zināms, ka par spīti, vai, ticamāk, tieši pateicoties Hedenberga aktivitātei ap 1774. g. pērļu atradumi bija kļuvuši stipri reti un pērļu zveja bija visiem atļauta.

Manuskripta nobeigumā minētas vairākas upes, kurās toreiz bijušas zināmas pērļu atradnes. Mūsdienās saglabājusies neliela daļa no tām. Upju nosaukumus nedrīkst publiskot, jo ziemeļu upespērlene ir starptautiski aizsargājama suga. Dabas aizsardzības pārvalde izdevusi rīkojumu “Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu informācijai par īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu vietām”, Nr. 1.1/34/2015 – P. 

LU Muzeja krājumā, Reiņa Kampes ziemeļu upespērlenes čaulu kolekcijā, kas izveidota pagājušā gadsimta 30-tajos gados, glabājas vienpadsmit stikla stobriņi ar maziem perlamutra veidojumiem, kurus nosacīti varētu uzskatīt par ‘pērļu aizmetņiem’.  

Raksta autori: M. Rudzīte un M. Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātāji ( 24.09.2019), pārpublicēts no LU Muzeja mājaslapas